Iekšējais klusums: 5 tehnikas, kā atgriezties pie sevis!
25. jūnijs, 2025 pl. 12:29,
Nav komentāru
Reiz es domāju, ka klusums nozīmē – nekas nedzirdams. Bet patiesībā tas nozīmē ļaut sev atklāt skaņas, kuras esi ignorējusi.Tu ilgi dzīvo pēc citu stāstiem, atbildi uz čatiem ātrāk nekā uz „kā tu?”… un pēkšņi sēdi virtuvē pulksten 2:06, tējai atdzisusi, kaķis murrā un saproti – tu vairs neesi mājās. Sevī.
Būt vienatnē nav bēgt mākoņos ar kapuci — tas ir kā tehniska pārbaude: kādu laiku atslēgt visus vākus, lai testētu, kad atkal parādīsies tava patiesā frekvence. WIFI parole, ko esi aizmirsusi, un tagad beidzot atceries.
🪞 Pašanalīze nav kauna lieta — tā ir gara higiēna
Cilvēki baidās palikt vienatnē, jo tajā brīdī viņi sadzird —
— tu esi nogurusi
— tu melo pati sev
— tu vēlies kaut ko citu
Un tā nav kritika. Tā ir patiesība, kura ilgi klusēja un pēkšņi nolēma izplest spārnus.
Pašanalīze nav “atrodi, kas tev nav kārtībā”. Tā ir “atrodi, kas tev ir, bet tu esi pārstājusi pamanīt”.
🛠 Ko es daru, lai atgrieztos pie sevis?
📼 1. Diena atsākta no cero
Katru vakaru atspolei atskrūvēju pagātni:
— kur es pamezglu?
— ko es nepateicu?
— kur mana dvēsele sabremzējās kā kaķis pirms lēciena?
Nav vajadzīga neviena atzīšanās. Tik pārskats.
Kā vēlreiz iepazīmē pasūtījuma čeku: “Ko es dabūju par savu dienu?” Un viegli ieraugi – vai tur brīvība, vai tikai troksnis un ieilgušas atbildes.
🎙 2. Saruna pati ar sevi
Jā, kā traks. Ieslēdzu diktofonu un runāju, kamēr pārtrūkst iepriekšējais, garlaicīgais blāķis.
Sākumā – “es nesaprotu, kas ar mani”.
Un pēkšņi – “es baidos, ka mani nemīlēs, ja neesmu ērta”.
Apcēlos un sapratu – es atradu. Doma bija kā stāja, kas sēdējusi manī.
Saki visus brīžus, kamēr kļūst neērti. Un neapstājies.
🖋 3. Vēstule no 2035. gada
Tu. 2035. gadā.
Stāvi pie jūras vai kaut kur savā sapņu dzīvoklī. Viss, kas tagad šķiet elle, jau ir aiz muguras.
Ko tu teiktu sev šodienai?
— “Pārstāj taisnoties.”
— “Nespied sevi, ja tava dvēsele sastingst.”
— “Tev nav jāizskatās stabilai šajā haosa jūrā.”
Šī vēstule ir kā tilts virs šī haosa. Tu to raksti pati. Un tu to lasi. Un jūti – kaut kas atgriežas mājās.
📓 4. Dienasgrāmata bez filtriem
Ne „paldies par šo dienu“. Bet:
“Man p*izda. Man viss krīt uz nerviem. Sevišķi es pati.”
Raksti to, ko domā, bez cenzūras.
Pēcāk – pārskrien pāri un saki: oho! Zem šīs dusmas slēpjas bāla bērna dūriens – kuram vienkārši gribas drošību.
🧍♀️ 5. Tavas ķermeņa karte
Dvēseli neredzēt, ja nespēj dzirdēt savu miesu.
Es apgūlos uz grīdas un jautāju sev:
— kur tagad visgrūtāk?
— kur kņud?
— kur elpot?
Tad es saprotu – mani nekas ārējais nekairina. Mani grauj iekšējā pretestība.
Un atslēga meklējama ne loģikā, bet ķermenī.
Pleci nemelo. Zods stāsta patiesību. Un dažkārt pat papēži zina vairāk nekā kāds terapeits.
🧭 Pašanalīze — ceļš atpakaļ pie “es”
Pasaule ir pilna trokšņa, prasījumu, salīdzināšanas un spiediena.
Ja tu nepieraksties reizēm uz “iekšēju pauzi”, vari pazaudēt sevi.
No ārpuses – viss izskatās labi. Bet iekšā – tukšums.
Tu skrien — un atduri pirkstu pret “404 – es neatrodama”.
Tāpēc es reizi nedēļā dodos sevī. Nevis kaokos, ne dramatiskos gājienos, bet klusi.
Jo, ja tu neesi sev klāt, tu dzīvo pēc automašīnas autopilota. Un tas nav īsti atšķirt, kur mēs lidojam – uz sapni vai pret betona sienu.
📌 Nobeigumā
Vienatne ar sevi — ne satiekoties ar vientulību.
Tas ir aprīkojuma serviss dvēselei, kā zobu tīrīšana domām.
Ir brīdis, kad tu ienirsti klusumā. Aizrauj elpu. Un tad atgriezies, sakot:
“Es esmu atpakaļ. Es – es. Nevis tas, kas izlikts Instagram story.”